Akadēmiskas

This study examines how residents of two Latvian national parks express and practice care for forests, distinguishing between active care and letting be care and tracing the care rationales through which these practices are justified and made legitimate. Active care, which was more common, is closely tied to agrarian nationalist traditions that privilege order, productivity, and visible labour as markers of responsibility. Letting be care draws on biodiversity conservation and ecological humility, while also including attachments to familiar species. Using care as an analytical lens shows that similar practices may stem from diverse rationales, ranging from self-protection and aesthetic preference to ecological concern, often blurring boundaries between interest and responsibility for more-than-human life. The findings demonstrate that cultural expectations of order, tidiness, and legibility reinforce active care while marginalizing letting be orientations, helping to explain tensions between residents and conservation authorities and informing more inclusive forest governance.

DOI: 10.1080/01426397.2026.2683567

Free eprint link: https://www.tandfonline.com/eprint/NCSA3RK5MUAAEAHQMNBX/full?target=10.1080/01426397.2026.2683567

Rakstā analizējam cilvēka un vides attiecības latviešu mākslinieces Ivetas Gabaliņas fotoprojektā “Riti raiti rīta rasa” (kopš 2019), izceļot augu un ūdens aģenci latviešu pirts rituālos. Mūsu mērķis ir parādīt latviešu pirts tradīciju kā situētas zināšanas, kas rada priekšnoteikumus pieņemošām un rūpju pilnām attiecībām ar ķermeni, dabu un vairāk-nekā-cilvēku. Raksts balstīts jaunā materiālisma un feministiskās estētikas tradīcijās un metodoloģiski izvirza radoši kritiskas ģenealoģijas pieeju, kas ietver “domāšanu kopā ar mākslu”, tostarp mākslas darbā klātesošā folkloras slāņa un mitoloģijas konteksta analīzi. Rakstā iezīmējam augu un ūdens lomu pirts rituālu dziedinošajā un atjaunojošajā iedarbībā, kā arī aprakstām pirts tradīciju saikni ar senākām, pirmskristīgām cilvēka un dabas attiecību ģenealoģijām, kas saglabājušās arī mūsdienās. Mēs secinām, ka Gabaliņas foto projekts “Riti raiti rīta rasa” aktualizē pasaules atkalapburšanas sajūtu. To nostiprina pirts rituālu laikā piedzīvotā miesas procesualitāte un materialitātes plūsma, parādot pirti kā vietu, kurā varam satikties un uzturēt mijattiecības ar vairāk-nekā-cilvēka aģenci.

DOI: 10.35539/LTNC.2025.0059.03