Wetland stories

Ziemā mazdārziņu būdiņās patveras no cilvēku vidus izraidītie. Viņiem nav dārzu, kas attaisnotu viņu klātbūtni neapsildītajās mājiņās, bet sīksti kā suņuburkšķi viņi glabā dzīvību ziemas salā starp kapļiem un darba cimdiem, grābekļiem un lāpstām. Reizēm izceļas ugunsgrēks. Sadeg paši un sadedzina cimdus un koka rokturus, paliek tikai metāls.

Es vienreiz redzēju, kā no mitrāja kūp dūmi. Divi vīrieši tur dedzināja vadus, lai pēcāk metāllūžņos nodotu vērtīgo metāla stiepli.

Agrāk tur bija mazdārziņi, bet teritorija atsvabinājās no lietderības un kļuva neapsaimniekojama. Neviens vairs nesēj, vairs nenovāc ražu. Kapļi un darba cimdi, grābekļi un lāpstas kļuvuši par daļu no gultnes.

Mitrāja malā es pirmoreiz redzēju mizložņu, sīko, pacietīgo kāpēju, kurš sāk teju no pakājes. Es bieži tur gāju un stāvēju mitrāja malā, mans dēls tolaik bija pavisam mazs, viņš gulēja somā pie manām krūtīm, un mēs viens otru sildījām. Es ilgi stāvēju un skatījos uz laučiem, ūdensvistiņām un maziem, lunkaniem bebriem līdzīgiem dzīvniekiem, kuri peldēja, galvu izslējuši virs ūdens. Tālumā uz nokaltuša koka piezemējās zivju gārnis.

Pilsētas mazdārziņi ir izzūdoša vide, kas glabā priekšstatus par tuvību ar zemi, rūpēm un godīgi pelnītu algu, darba tikumu, kas ik kustībai iedveš jēgu, vienojot strādātāju ar darba procesu un tā augļiem.

Es zināju, ka lielāko daļu mitrāja es nevaru pārskatīt. Pēc tam, kad biju novērojusi divus vīriešus ejam pa taciņu uz mitrāja vidu, es zināju, ka varu pieiet tuvāk vietai, kur dzīvo gārnis, bet man bija bail. Mitrājā nav koka laipu, nav pieredzes vai stāsta, kas man vēstītu, kā tādā vietā uzvesties, ko es varētu tur sastapt. Purvā ir akacis, no kura klausās cūkausītis, mežā ir vilks un lācis, bet kas ir mitrājā?

Es zinu, ka mitrājs radies nesen, ka to vairāk saista ar kā senāka izzušanu, nekā ar kā jauna rašanos, tomēr es to iepazinu kā dzīvīgu patvērumu, kurā man liegta ieeja – cik labi, cik labi, ka es nespēju ieiet mitrājā. Tas nozīmē, ka to nevar arī citi. Vismaz ne tie, kas baidās no vietām, kurām nav stāstu.

Mitrājā ir klusi, klusāk, nekā citviet pilsētā. To apjož dzelzceļa un tramvaja sliedes un ceļš, pa kuru brauc smagie, bet tomēr mitrājs izplata klusumu, it kā neielaizdams cilvēku ne vien ūdeņainajā zemē, bet arī gaisā, kas pārnēsā skaņu. Es atceros, kad mitrājā kurkstēja vardes. Es atceros lauču spalgo čivināšanu un mizložņas skrapstināšanos senā bērza mizā. Neviens no viņiem nevar pastāstīt ko tādu, ko iespējams pārvērst rakstībā.

Mazdārziņš var paēdināt ģimeni. Mitrājā rūsē kapļi, lāpstas un grābekļi, darba cimdi pieplok satrunējušai koksnei, mitrājs nepazīst rokas. Mazdārziņa augļi un dārzeņi, iekoptās dobes un puķes plaukst dārznieces pieticīgā lepnumā par dabas likumiem paklausīgu darbu. Mitrājā nevienam nav ar ko lepoties. Vai laucis spalgi čivina, lepodamies ar balsi? Vai gārnis slejas izkaltušā koka galotnē, lepodamies ar drosmi? Mitrājs nepazīst cilvēcību, cik labi, cik labi, ka mitrājam nav stāsta un vienīgā taka, kas ved tā dzīlēs, pieder no cilvēku vidus izraidītajiem

Mana saikne ar Torņakalna mitrāju veidojusies, pateicoties studijām ēkā mitrāja pretējā pusē. Līdzīgi kā pētnieki aizvien biežāk cenšas apzināties savus ierobežojumus un aizspriedumus attiecībā pret tēmu, kuru tie pēta, tā arī es centīšos neslēpt, ka pirms vairākiem gadiem nejauši sadzirdētās vardes, laikā, kad aizvien biežāk tiek piefiksēti lokāli varžu pazušanas, izmiršanas gadījumi, lika man apstāties. Atrašanās teju Rīgas centrā ar skaņām, kas drīzāk varētu nākt no pamesta muižas dīķa, nevis no mitrāja pie Torņakalna stacijas, šķita savdabīga, harizmātiska parādība un viennozīmīgi veicināja manu vēlmi iet pa šo taku gar mitrāju biežāk. Tālāk sekojošās ēdienreižu pauzes pie mitrāja un putnu un visa cita vērošana manī ir tikai attīstījusi vēlmi ne tikai būt šeit biežāk, bet arī to, lai šī vieta kāda formā turpinātu pastāvēt.  

Sekojot līdzi LU Akadēmiskā centra attīstības plāniem, ir skaidri nojaušams, ka dabas oāze šeit nepastāvēs ilgu laiku, tāpēc pērngad radās ideja piešķirt mitrājam nosaukumu, jo mēdz teikt, ka ir grūtāk iznīcināt to, kam ir vārds. Diemžēl mūsdienās aizvien biežāk pieredzam to, ka ar vārdu nepietiek, lai apturētu traģiskus procesus. Neskatoties uz to, pagājušā gada 7. jūnijā savu dzimšanas dienu kopā ar citiem mitrāja draugiem svinēju šeit. Sliežu malā pie takas uzstādījām arī uzrakstu Torņakalna mitrājs. Uzraksta izgatavošana, diemžēl jau kādu laiku pēc darba pabeigšana, man iemācīja to, ka vārdā Torņakalns pa vidu ir burts “a”, taču tā kā pērn uzstādītā zīme šobrīd vairs nav atrodama, to varētu uztvert kā iespēju izgatavot vēl vienu un šoreiz gramatiski pareizu. 

Vēlme veidot pasākumu par mitrāju, kurā izteiktos dažādu sabiedrības grupu pārstāvji, kuriem ir kas sakāms par šo tēmu vai konkrēto vietu radās manai kolēģei Krīstīnei Ketrinai Putniņai, ieminoties, ka šo sarunu varētu īstenot LU kopienas dārza simpozija ietvaros. Diemžēl atbalstu šāda veida sarunas īstenošanai neguvām, tāpēc meklējām citas iespējas, un, kā redzam, ar trešo reizi pasākumu ir izdevies īstenot.
Bet – kāpēc par šādu vietu būtu nepieciešams runāt? Apzinoties dominējošos dabas skaistuma ideālus Latvijā, šī vieta drīzāk tiktu raksturota kā džungļi, miskaste, perēklis vai uzgaidāmā telpa pirms būvniecības kaut kad nākotnē, tomēr, vai jau šobrīd šī vieta kaut ko nenozīmē? Neskatoties uz to, ka vietas bioloģiskā nozīme ir fiksēta, teritorijas izskats, lokācija, un izcelsme drīzāk liek no tās izvairīties tiem, kuri ikdienā strādā ar dabas aizsardzības jautājumiem. Protams, šīs teritorijas noskaņa krietni atšķiras no veca meža vai upes malas, tomēr tā ir atklātāka, atgādinot par to, ka aizsargājamās teritorijas krietni vairāk līdzinās dārzam, nevis neskartībai. Tāpat ir jāpiemin arī vietas vēsture ar vēl salīdzinoši nesen tajā pastāvošajiem mazdārziņiem, kuru klātbūtne mitrājā ir nojaušama aizvien. Mazdārziņiem, kas daudzu gadu garumā jau īstenoja un pieredzēja visus urbānās dārzkopības labumus. Tāpat vietu ir nācies pamanīt arī blakus esošajiem uzņēmējiem, kuru darbību ietekmējis ūdens līmenis mitrājā.  
Kopumā, mitrāja harizma vai tā nevēlamība ir tikusi pamanīta. Domājot par Akadēmiskā centra nākotnes plāniem un iecerēm, kā arī sekojot līdzi ūdeņu pārvaldības projektiem pilsētās, rodas jautājums, vai šo nekontrolēto, mazliet bīstamo un saistošo vietu būtu iespējams integrēt attīstības plānos kā teritoriju, kas būtu daļa no hidroloģiskās sistēmas, iespējams, neierastā, nemodernā veidā? 
Pirms citu pasākuma dalībnieku uzklausīšana, vēlos nolasīt nelielu citātu no ekonomikas filozofa Mišela Bī esejas “Trešās vietas” (publicēta Satori), kuru varētu saukt par manu vēlējumu teritorijas nākotnei:

"Sauciens pēc pabeigtības
Kaut kas, pilnībā izplānots, neatstāj daudz telpas iztēlei. Bērni parasti saplēš šādi veidotas spēles, lai izdomātu tās no jauna. Neizmantotas telpas mazliet līdzinās šīm salauztajām spēlēm un bieži kļūst par unikālu rotaļu laukumu. To greizais stāvoklis uzjunda iztēli, saucot pēc pabeigtības. Šo novārtā pamesto teritoriju pievilcība rosina daudz spontānāku līdzdalību nekā klasiskie urbānās atjaunotnes līdzdalības procesi. Saglabāt nenoteiktību šajā vidē pēc pirmajiem spontānās pārveides aktiem nozīmē paturēt to atvērtu vēl citiem jauniem pārveides aktiem. Tas nozīmē pieņemt, ka ikvienam pārveides procesam neizbēgami būs blaknes, bet tā vietā, lai mēģinātu blaknes novērst, padarīt tās par pārveides procesa mērķi. Tādējādi projektu par veiksmīgu nepadara tā panāktais, bet gan tas, ko tas nepanāk, cik daudz telpas tas atstāj negaidītiem risinājumiem un citiem dalībniekiem."